Kad nespēju Tevi izdzēst no savām domām...
Tu esi manās domās... ik mirkli... un atceros... gan to, ko teici, kā teici, kā paskatījies, kā pieskāries, kā es tajā brīdī jutos... un tad - viss... pēkšņi ir vairs tikai atmiņas... un Tu - tāls un netverams... bet es joprojām redzu - Tavas acis slīdam pār manu augumu, jūtu Tavas rokas vijamies caur maniem matiem, atliecot manu galvu un noskūpstot - tā, ka sajūtos pakļāvīga, un iekarsusi, un gribēta... un tad Tu uzvelc segu pār galvu - it kā dauzoties, bet patiesībā slēpjot vēl tā brīža mulsumu... un tad Tu ieknieb man dibenā, pirms iekāpjam liftā... un tad Tu mani žņaudz, lai es vēl vairāk sajustu, kā ir pēc Tevis tiekties, un kā man gribas ar Tevi skūpstīties - pat tad, kad vairs nav, ko elpot... un tad Tu man atraksti, kā juties, un kā jūties tagad, un cik ļoti gribi, un ko gribi... un tad Tu pēkšņi vairs neatraksti un tad... un tad... un tad... un tad es saprotu, ka tas viss ir beidzies... bet tikai dzīvē... varbūt... diemžēl.. nezinu - tāda ir dzīve!