diemžēl man jāpiekrīt Tevis sacītajam. bet es nezinu, kā norobežoties :( jāmēģina kaut kā pārkāpt tam pāri un dzīvot tālāk, bet vai tā ir dzīve? mūždienīgie kompromisi.. manā bēdīgajā pieredzē it visur ir tādi cilvēki, kuri vienmēr atrod veidu kā ielikt darvas karoti varbūt ne gluži medū, pat vienkārši putrā :(
kad visu laiku esi bijis tas pareizais, tas pieklājīgais, tas rāmais un vienmēr domājis par to, kā jūtas otrs, kā mana rīcība ietekmē to otru (nav runa par konkrētu personu, bet par otru cilvēku kā tādu).. un kad beigās tu vienmēr tiec piekāsts, 'atstāts aiz laivas borta', vienmēr pēdējais, antiņš b***** ar labo sirdi, kuru iemīt dubļos... vienreiz jau tas vadzis lūst.. un tad cilvēks norobežojas, bet vai vajag?
vienkārši pasmaidīt (sev!) un iet tālāk.. varbūt tur tālumā ir vēl kāds tāds pats kā Tu - dvēseles meklētājs cilvēku tuksnesī!