Padrūmas pārdomas par cilvēkiem vispār
Kāpēc līdzcilvēkiem jābūt tādiem ampļiem? Es nesaku, ka tie, kas nav man līdzīgi,, ir kaut kādi necilvēki vai kā. Visparadoksālākais ir tas, ka šie cilvēki taču _mēdz_ būt sakarīgi, asprātīgi, jauki. Viņiem pat gadās izdomāt pa vienai otrai nesliktai domai. Ar viņiem var būt interesanti. Citiem. Ne man. Tas ir viens no tāda statusa mīnusiem – tu daudziem nepatīc, turklāt īstenībā bez iemesla. Tā, kad nu draudzene man stāsta par vienu vai otru klasesbiedru, sakot, ka viņš patiesībā ir itin foršs, man atliek sakost zobus un novilkt kaut ko līdzīgu “…kā nu pret kuru.” Ne jau ka mani tas raustītu, bet škrobe nevis par to, ka tev brauc augumā, bet gan par to, ka dibināta iemesla ta nav, un ejot garām visiem ļautiņiem, negribot iedomājies, ka citos apstākļos varētu būt ar viņiem labos draugos (vēl štruntīgāk, ja esi jau bijis pagātnes formā). Ir jau man draugi, uzticamas draudzenes un labu paziņu loks, un paldies viņiem par to ka viņi tādi ir. Bet tā pat. Parauj sajūta, it kā tev apkārt būtu dzeloņstiepļu žogs. Agrāk tā bija visu laiku, bet tagad kaut kā jau atradināties bija drusku sanācis. Ja es sāktu mācīties citā iestādē, citā pilsētā un tur mani nesaprastu, vismaz būtu saprotami un vispār pilnīgi uzd****, jo cilvēki tie būtu galīgi sveši, gar kuriem daļas galīgi nekādas. A te tu ej, džeks tev kaut ko blato virsū, tu nekā lāgā atbildēt i nedomā, jo zini, ka sarežģītu tekstu džeks nepiefiltrēs, bet vēl itin labi atceries kā jūs kopā futbolu spēlējāt, pastaigājāties vēl ar to un to ņirdzošo purnu, vai vienkārši bazarējāt, galu galā – sveicinājāties, kad neviens vēl nebija izdomājis mani klasificēt kā neizprotamas izcelsmes nevēlamu subjektu.