Lauks
Mēs stāvējām katrs savā ierakumu pusē. Mēs bijām vieni. Debesīs skrēja pelēkzili mākoņi, bet pār rūsgano, izžuvušo zemi klājās gari, sakaltuši zāles stiebri. Kā vientulīga stīga stiepās dzeloņstieple. Mēs centāmies turēt viens otru uz grauda, noslēpušies katrs aiz sava grāvja malas. Krustiņš uz pieres man, un krustiņš uz pieres tev. Tā nu mēs vērojām viens otru caur ložmetēja tēmēkļa krustiņu, virs galvas skrēja mākoņi, mezdami dīvainas ēnas.
Tad es pamanīju, ka tu vairs netēmē, bet esi salicis rokas uz ieroča, uzlicis tām zodu, un vēro mani. Tā kā ziņkāri, tā kā ar ilgām vai skumjām. Es arī pārstāju tēmēt un mazliet paliecos uz priekšu. Es redzēju, kā tu atej no savas pozīcijas un izslienies pilnā augumā. Atbildēju ar tādu pašu pārdrošību un paspēru dažus soļus uz tavu pusi. Tavās acīs pavīdēja saspringums, trauksme – vai es tevi neapdraudu – bet vienlaikus arī prieks. Es nodomāju, ka tu līdzinies klaidonim sunim, neticīgs, piesardzīgs, tai pat laikā pilns alku pēc draudzības un silta glāsta. Negaidot tu pamāji ar roku kā aicinādams un – patiešām! – pasmaidīji, bikli un nedroši, bet pasmaidīji. Es ļoti apmulsu un paspēru vēl dažus soļus uz priekšu un apstājos. Man arī bija mazliet bail. Tu to pamanīji un nu jau pavisam nepārprotami māji ar roku – nāc šurp!

Es gāju lēni, taču katru soli pārliecinātāk. Tu izskatījies priecīgs, un arī es nevilšus pasmaidīju. Nu jau bijām diezgan tuvu, tikai vēl jāpārkāpj dzeloņstieplei. Es to veikli noliecu pie zemes, kāpu pāri un mazliet aizgriezos, taču ar acs kaktiņu manīju, ka tu sastingsti šausmās un meties pie ložmetēja. Es sabruku zemē ne mirkli par agru, lai izvairītos no pamatīgas ložu kārtas, kas kā nāvīgi putni aizspindza pār manu galvu. Ierušinājos, cik varēju, sausajā zālē, dzeloņstieple sāpīgi dūrās kājā. Tu palūrēji pāri ierakuma malai, lūkodams vai esi trāpījis. Ieraudzījis manu gulošo ķermeni un tumšsārtās asinis, tavā sejā pavīdēja tādas kā skumjas vai nožēla. Es parausos ārā no zāles un uzkliedzu – Ko šauj, ja reiz pats sauc. Tā tu visu mūžu notupēsi aiz savas dzeloņstieples.


Garām steidzīgi aizsoļoja formās tērpto bataljons. Formās, normās, uzvalkos, priekšautos, pidžamās tērpto, bet vienalga. Mēs tikai urbāmies viens otrā skatieniem. Mēs nekustējāmies. Bet steidzīgie neko nemanīja. Steidzīgie nekad nemana un nesaprot.