jo vairāk lasu, jo vairāk patīk
šai spoku stundā šai veļu laikā
kad gurdenai rikai nav ko dot
šai dārzā tumšā kailā un slaikā
es atnācu dvēseli pabarot

to dzīvo veli ko nesu sevī
jo man ik dienas no viņa bail
viņš atņem visu ko tu man devi
caur manām acīm kā mežu gail

un mēnessgaismas sapluinās vējā
un asinīs skrējiens badīgs un ilgs
nāk atpakaļ dzīve iepriekšējā
tā kurā biju ne suns bet vilks


(Knuts Skujinieks,1980)