Hail, the wide world
Šodien atklāju, ka varu pasviest gaisā un noķert atslēgas ar to pašu roku. Tā arī izklaidējos.

Pēcpusdienā biju centrā. Kosmiski paradoksālas vai ikdienišķi parastas sagadīšanās pēc izrādījās, ka mani un bagdarama, kas atsūtīja man īsziņu, šķir tikai pāris kvartāli asfaltēto Rīgas ielu un reklāmās degošo namu. Satikāmies un aizgājām pasēdēt uz kādu no Vecrīgas pasēdētavām. Pamazām tukšojot tējas tases un runājot par rietumu civilizācijas spožumu un postu, kliedējās mans pēdējās dienas konstanti kaprīzi iedrūmušais garastāvoklis. Izmetām loku pa vecpilsētu, tad jau brālīgi miegdams aci ap stūri atlavījās tramvajs, uzņēma savā lielajā vēderā un aizveda mājās. Pēdējie atvadu vārdi, ko es viņai teicu, bija:"Vienmēr ir internets."