...
Un atkal jau es sēžu pie kompja un kaut ko daru. Jocīgs garstāvoklis man ir jau kopš decembra. Pa brīvdienām vispār. Domāju – atsāksies skola, pienākumi, stresi un rutīna, tad atkal viss būs sliedēs. Rutīna un pienākumi atsākās gan, bet citādi nekas neizmainījās.
Šodien māte paziņoja, ka viņu nopietni uztrauc mans dvēseles stāvoklis. Es viņai pateicu, ka psihologi to sauc par “pusaudžu vecumu”.
Apzinos, ka esmu nejauks cilvēks, kas daudziem dara pāri. Kad tā padomā – kā gan es varu vēlēties, lai citi pret mani izturas savādāk? Bet vispretīgākā ir apziņa, ka galvenie cietēji ir tieši mani draugi.
Nonācu pie vēl dažiem mazpatīkamiem konstatējumiem un atziņām.

No otras puses, dabūju Rīgā nopirkt vienu kručono apģērba gabalu (kādu jau sen gribēju). Edy un Hidden atveseļojas. Tas arī ir labi. Es...nezinu, mani kopš bērnības sauc par slimu. Jāsāk apsvērt iespēja, ka viņiem varbūt ir taisnība.