Take It Easy, Baby
..un savādāk jau nemaz nevar, citādi būtu jāiedzīvojas hroniskā stresā. Šodien teju sāku just savus nervus, tas ir tā, ka tu pēkšņi pastiprināti apzinies, ka tev ir nervi, bet tad es paskatījos uz Džimu, kurš vienmēr ir ar mani, un atcerējos kā viņš bezrūpīgā balsī man saka: "Teik it īzī, mazā" un atcerējos, ka es vienmēr planēju, kā tāds pirmatnējs brāļu Raitu izgudrojums, kam nav ne normālas vadības sistēmas, ne parametru rādītāju, kurš turas gaisā pateicoties kaut kādai dabas nevērībai pret fizikas likumiem, bet tomēr nenokrīt zemē, izmanevrē starp klinšu radzēm un beigās atkal paceļas. Šādi es dzīvoju jau daudzus gadus, kopš izveidojās kas tāds, ko varētu nosaukt par apzinātu personību, un par izmaiņām nekas neliecina, dažreiz liekas, ka tādā pat veidā es ieplanēšu sešas pēdas dziļajā bedrē, kas mums katram beigās pienākas, nepagūstot ij aci pamirkšķināt, kā tautā saka.

Pamanies vien pamest labu ideju maitu lijām, un tev liks rakstīt scenāriju 1. kursa iesvētībām. Bet pasākums solās būt jautrs, jaunie mākslinieki dabūs redzēt gan Romu, gan Ēģipti, gan Napaleonu Bonapartu, izbaudīt gan padomju kolhozu labumus, gan Hitlera laika gestapo ērtības. Stilizēti, protams, bet jauki tik un tā.

Grupa The Doves ir lieliska darba mūzika – pietiekami neuzkrītoši, lai nenovērstu uzmanību, pietiekoši interesanti, lai nebūtu garlaicīgi klausīties. Patreiz samesti playlistē kopā ar Godspeed You Black Emperor!, Toriju Amosu, Death In June, Glāsu un Šopēnu, bet pirms gulētiešanas es gribēšu paklausīties kā Džims dzied to take it easy, mazā..