ak, uzdzini man nostaļgiju! latviešu valodas stundās es bieži gulēju, tāpēc laikam neizpelnījos īpašas simpātijas no Salzemnieces kundzes puses. Vel mēs (nu labi, es) mēdzām nosmērēt priekšējā sola malu ar krītu - kad viņa ierastā veidā berzēja pret to vēderu, tad palika tāda balta svītra..
Monika Vološčuka bija viena no foršākajām skolotājām, viņai bija fantastiska slāviski ironiska humora izjūta. Un ko lai saka par Alda jokiem? To jau nemaz nevar aprakstīt..

Rīgā es mācos rožos. It kā vidusskola, bet ir kursi nevis klases, un mūsu statuss ir mistiskais "audzēknis".

Zinu jau, protams. zinu arī to aizņemtību :/ jā, laikam jau labakajā gadījumā varu cerēt uz recenziju no viņa puses. Jā.. negribi būt mana kursa darba vadītāja?