Henri-Émile-Benoît Matisse, ievērojamais franču mākslinieks, kura vārds nez kādēļ latviskots kā “Anrī”, bija spilgtākais fovisma virziena pārstāvis 20. gs. sākumā. Fovisms aizgāja, bet Matiss palika, jo, kā dižs mākslinieks, bija pāraudzis kādu noteiktu stilu un tā robežas. Viņš uzskatīja, ka zīmējums, krāsa un kompozīcija ir vienlīdz svarīgas kā atsevišķi, tā savītas savdabīgā sintēzē, kas jūtama visos viņa darbos. Mēs pazīstam Matisu kā spilgtu krāsu, drošas līnijas, vienkāršu, brīžam primitīvu tēlu izmatotāju. Daudzpusīgais mākslinieks bija gan grafiķis, gan zīmētājs, pat tēlnieks, tomēr galvenokārt – gleznotājs.

Izstādē bija redzami 47 darbi: zīmējumi, iespiedgrafikas un sērija “Džezs”. Skatītājs var apbrīnot mākslinika rokas veiklību vērojot ārkārtīgi lakoniskos tušas zīmējumus, krāsu un formu dinamiku kolāžās. Liekas, ka dekupāžas vizuālās mākslas stundā būtu salīmējis sešgadīgs bērns. Tomēr, ieskatoties vērīgāk, redzams, ka nav tik vienkārši – kompozīcija ir pārdomāta, tāpat kā krāsu toņi. Daudziem darbiem rāmī ietvertā “tukšā vieta” padziļina izteiksmi.

Tomēr es nēvēlos pārslavēt izstādi. Matisu nav iespējams saprast, nezinot kontekstu, tāpat, kā nevar saprast no grāmatas izrautu teikumu. Un apskatot šos 47 darbus cilvēkam, kas nav par Matisu interesējies vairāk, rodas iespaids. Personīgi man visvairāk patīk talantīgā francūža gleznas. Acīmredzot ierūsējis konservatīvisms man neļauj ar piecām ogles līnijām uztrieptu seju uztvert kā mākslas darbu, turklāt, patiesi - “es taču arī tā varētu”. Analizējot dekupāžas, spēju tajās saskatīt slavējamās vērtības (līnija, forma, kompozīcija, dinamika), bet tās neizraisa lielo sajūsmu, kas liek iesaukties “lūk, māksla!”, bet gan konstatēt, ka “par gaumi nestrīdas”. Turklāt jebkura māksla ir jāvēro tās laikmeta ainā. Vairs nav 40-tie gadi, gan tik pārdrošs askētisms bija revolucionārs. Mūsdienās, postmodernisma labumus atskatījies cilvēks tiecas pēc dabiskākas, reālistiskākas mākslas, kur attēls nebūtu tikai ilustrācija kontekstam uz metāla plāksnītes, bet gan ietvertu to.


nu re kā sanāca. ko domā?