Apziņas lauskas
Ak vai man dieņ, man šodien apziņa nokrita! Izslīdēja, atsitās pret zemi un sašķīda simttūkstoš drumslās. Vienu lausku apēda Gilmors, otru Morisons iebāza kabatā, trešo Kobeins ietrieca sev smadzenēs (bet varbūt tas nemaz nebija viņš?)lodes vietā, un veselu spaini Jorks iekrāva padomju zemūdenē un kas lai zin, kur viņa tagad peld.
Sēžu uz grīdas un saku sev: nu ir sūdi, vecīt, nu ir sūdi. Nevari vairs savu apziņu salasīt. Blakus stāvēja Vonnegūts, viņš arī to visu redzēja, taču labsirdīgi smīnēja un teica, lai es neko daudz nesatraucoties, jo cilvēkiem tāpat ir pārāk lielas smadzenes. Tur nu es piekrītu, bet vai apziņas lielums ir tieši proporcionāls smadzeņu lielumam, un vai šie lielumi vispār ir saistīti savā starpā? To nu viņš nemācēja pateikt, un man mierīgāk ap sirdi nekļuva.