Ezītis miglā
...ezītis gāja un gāja un gāja. Tiklīdz sāka likties, ka migla nedaudz izklīst, jau pie nākamā soļa tā kļuva pavisam necaurredzama. Apkārt bija it kā piens, miglā varēja teju vai peldēt. Ezītis gāja izstiepis ķepiņas uz priekšu, ar naivu cerību, ka “...pietiekami tālu ejot, kaut kur viņš noteikti nonāks”*, klupdams bedrēs, uzskriedams ciņiem un triecoties slapjos kurmju rakumos. Kārtējo reizi aizķeroties aiz veca zāles stiebra un nogāžoties garšļaukus, ezītis ar purnu sajuta kaut ko cietu. Viņš aptaustīja atrasto priekšmetu. Tā bija grāmata. Lai gan apkārt bija monolīta migla, ezītis juta, ka grāmata jāatver. Ar ķepiņu sataustījis vāku, atrāva to vaļā. Pēkšķi kļuva tik gaišs! Grāmatas lappuses izstaroja spīdumu, kas kļuva arvien spožāks. Viedie vārdi, kas bija iespiesti uz dzeltenīgā papīra, trauca caur ezīša smadzenēm kā elektrības strāva. Migla visapkārt sāka kļūt arvien nospiedošāka un smagāka, jo viņa prātā gaisma to bija gandrīz izsvēpējusi. Ezītis saprata, ka bija gājis nevis uz priekšu, bet pa riņķi. Un ka ik pa laikam bija uzskrējis nevis ciņiem, bet citiem ezīšiem, kas tāpat pacietīgi tipināja pa riņķi, nepamanot cits citu. Ak, kā ezītim sagribējās tikt no miglas ārā! Un tūdaļ! Pēkšņi ezītis sajuta spēcīgu triecienu un atrāvās no zemes. Viņš ar visu grāmatu bija uzskrējis zirgam. Zirgs, zināms, redzēja miglai pāri, toties neredzēja pats savas kājas. Lai nu kā, ezītim viņš iepēra tik pamatīgi, ka tas aizmirsa par visiem gravitācijas likumiem un izlidoja laukā no pretīgās miglas. Piezemēšanās bija sāpīga. Ezītis bija iedzīvojies nobrāzumos, zilumos un dažās aplauztās adatās, tomēr cik laimīgs viņš jutās! Tika sperti pirmie apņēmības pilnie soļi, šoreiz patiesi uz priekšu. Uz priekšu, uz priekšu! Un cik priecīgs gan bija ezītis, kad sastapa vēl citus ezīšus, un šoreiz viņi redzēja viens otru, un kļuva par draugiem.
...īstenībā zirgs ezīti iespēra no vienas miglas otrā, savādākā: caurspīdīgākā, bet blīvākā. Un arī tagad ezītis negāja uz priekšu, bet riņķoja pa lielāku apli, tikai lielāku. Pēc kāda laika ezītis to saprata, taču neko daudz nebēdāja, jo nebija nemaz tik slikti. Bet varbūt viņš kaut kur bija pazaudējis bēdāšanos vai priecāšanos. Ja var atrast, kāpēc nevarētu pazaudēt? Bet varbūt arī ne. Katrā ziņā, ezītis nesūdzējās. Viņam nebija nekādu iebildumu riņķot, ja vien trajektorija rādījās pietiekami glīta un interesanta. Turklāt vienmēr pastāvēja iespēja uzdurties zilonim.


Tas, starp citu, ir ievads manai autobiogrāfijai, kuru mums obligātā kārtā jāraksta sakrā ar obligātā kārtā izveidojamiem portfolio. Sviests sāk kļūt ekstraverts..