tas viss ir tieši tā kā tas ir. tik nopietni/nenopietni, cik nopietni/nenopietni mēs katrs to uztveram.
Man ir savi iemesli nepārbāzt galvu ar domām par šo cilvēku bērniem, kur nu vēl par to, ko viņi vilks mugurā, par to vai cienīs un godās savus vecākus līdz kapa malai... āmen. :)
Ir jauki, ka tā domā, es, savukārt, kādreiz domāju līdzīgi Tev, nebiju ne indīga, ne asa, ne lētticīga, bet, iespējams, ka esmu kļuvusi par tieši tādu. Tam ir savi iemesli :) (ne jau netaisnā dzīve :P) pavisam reāli iemesli - visas pasaules sāpes nevar apstādināt un nav jēgas par to domāt abstrakti, jua nemaz nevari palidzēt.
Tu esi šiem bērniem noziedojis kaut desmitnieku? :)
Kad pēdējo reizi iedevi naudu tantei uz ielas (tai tantei, kam pavisam balti mati, tai kura nekad nav pat viinu dzērusi:)?

HMmm, tā arī domāju.
Mēs neesam tiesīgi tiesāt un pārmest viens otram, pirms esam vispār aizdomājušies un izvērtējuši sevi :)


ar cieņu -

alicvein.