Parastas meitenes lietainais vakars
Pelēki lietus mākoņi peld pa debesīm, bērzi šalc vējā. Es sēžu uz dīvāna un stingi skatos vienā punktā vārda tiešā nozīmē: skatos uz punktu paklāja rakstā. Atskan durvju zvans, ir atnākuši divi draugi, kā izrādās, lai savāktu Animatrixu. Viņi mani ir iztraucējuši ļoti atbildīgajā mālēšanās procesā, ar kuru uz to brīdi jau biju aizņemta. Daudz kosmētikas. Daudz tumšu krāsu. Man gribas pieskaņoties dabai, gaišpelēkajām debesīm, bet ne pelēkajiem cilvēkiem. Es taču esmu tāds nekomformists, kam noteikti vajag atšķirties kaut vai ar vecumam neatbilstošu grimu.
Es izeju neņemot līdzi lietussargu, jo dotajā brīdī nekas no gaisa nenāk. Augstu virs namu jumtiem un koku galotnēm riņķo desmit [izskaitīju] putni, un kliedz savādās balsīs. Uz asfalta mētājas samirkusi sērkociņu kārbiņa, es viņu spārdu, kamēr izjūk un visi sērkociņi tagad ir izsvaidīti pa visu braucamo daļu. Es gribu aiziet kaut kur tālu, jo laiks ir tik silts un apmācies.
Pa rūpnīcas dzelzceļu nekādi bāņi nebrauc jau kur tas laiks. Miklās sliedes spīd, čaukst apšu tumšzaļās lapas. Tāda nostaļģija. Lietus pieņemas spēkā. Aizvien vairāk lāšu krīt uz maniem matiem, uz sejas, uz teorētiski ūdensnecaurlaidīgās kurtkas. Pretim joņo divi no samirkšanas sabijušies riteņbraucēji, viņi noskatās uz mani un manu [neraksturīgo] lēno gaitu. Kaut kas valdzinošs ir šajās vecajās sliedēs. Lietus līst arvien stiprāk, tas sajaucas ar skropstutušu [nav viņa waterproof] un notek pa bālo ģīmi. Es eju viena ar savām domām.
Kāpēc nekad nav līdzi fotoaparāta, kad ir tie labākie skati? Es stāvu un blenžu uz spīdīgo šoseju, zili dzeltenajām debesīm un smalkajiem bērzu stumbriem, nevar to tā aprakstīt, bet izskatās bezgala sakaisti.
Turpinu ceļu pa tām pašām sliedēm, viņas ved puspamestā rūpnieciskajā rajonā. Kaut kādi izturīgi augi ir saauguši starp gulšņiem un zied sīkiem, baltiem ziediņiem. No matiem pil ūdens.
– Nu kur tu ej, slimā meitene, samirksi taču.
– Āha...dziļdomīgi. Paskat, jau pusseptiņi, a vēl tik gaišs.
– Ej mājās, samirksi.
– Nav pohuj?
– Da ir drošvien...

Kāda kodīga smaka, pūst kaudzē sabērtās skaidas. Tur temperatūras un spiediena ietekmē norisinās visādas ķīmiskas reakcijas, rodas jauni savienojumi un citas man nesaprotamas lietas, bet es tikai konstatēju, ka nelabi ož. Lietus pierimst. Ā, tagad jau smird pēc uzcepta mazuta. Es eju tālāk, saules stari cenšas izlauzties no mākoņu aizsega, zilajam mākonim ir tāda kā zelta maiņa. Tad ienāk prātā doma.
Sveiks, fāča, kā tev tur iet? Cerams, ka labāk, nekā man šeit. Vējš pūš man sejā un matos, aizdzenot lietus mākoņus prom. Saule spīd un silda. Es paeju garām kādam pelēkam korpusam, un apstājos.
Nu kāpēc nav tā ģeniālā izgudrojuma, ar kuru var iemūžināt vizuālo informāciju, pie rokas? Jo tik spilgtu dubultvaravīksni negadās redzēt katru dienu. Pārņem nerealitātes sajūta. Kāds tas vispār var būt skats – apkārt grausti, stalažas, tālāk mežs, saule vienā pusē, varavīksne otrā, un tam visam pa vidu melnā un sīkā es.
Paldies tev, fāča, es saprotu, ka tev, pat beigtam esot, gaume ir nepārspējama. Ir skaisti. Piedod, ka neparunāju ar tevi, kad biju Bauskā. Bet saproti, nesanāca laika. Būtu tu dzīvs bijis, mēs varētu runāt katru mīļu dienu, un tu man parādītu visas varavīksnes. Tomēr nav vairs ilgi, līdz mēs varēsim skatīties uz viņām kopā, skatīties uz visām pasaules nejēdzībām, runāt par dzīvi un par nāvi, par aizkapa dzīvi, runāt kā profesionāļi, nevis kā tie diletantu bari, ar kuriem pilnas reanimācijas nodaļas un psihiatriskās slimnīcas. Pusgadsimts, plus mīnus. Es taču tevi neienīstu par to, ka tev šī dzīve izrādījās par smagu; īstenībā es tevi mīlu.
Saule apspīd mežu, vējš aizdzen lietus mākoņus tālāk, lai citi var papriecēt acis, ja vien nebūs ieslēgušies savos sasmirdušajios mitekļos. Es stāvu un skatos uz krāšņo parādību, līdz tā izzūd, un eju tālāk.
Pretī uz divriteņa brauc ūsains vīrietis. Negaidot viņš nobremzē un uzrunā mani krievu valodā.
– Kāpēc tik skumja??
Es apstājos, un smaidot atbildu ka viss ir kārtībā. Muļļa, vai tiešām nevarēji pārliecinošāk sašķobīt fasādi?
– Varbūt uzsmēķēsim?
– Nē, paldies. Es nesmēķēju.

Krievu cilvēki tomēr mēdz būt ļoti jauki. Kad atskatos, redzu riteņotāju pazūdam aiz līkuma, rūpnīcas grausts paliek tālumā. Mākonis atkal ir aizsedzis sauli, gaismas stari ir redzami uz tumši violetā mākoņa fona. Klātbūtnes sajūta zūd, droši vien tikai slimu smadzeņu neapzināta nostūra radīta simulācija.
Kaut kur priekšā jau var manīt dzelzceļa staciju. Vajag kaut kā nogriezties, tumšāks jau sāk palikt. Šitā pati šaurā taciņa derēs. Jāpieliek solis, ja gribu pa gaismu tikt mājās. Es eju un spārdu pienenes. Kājas slapjas un aukstas, zābaki man arī, redz, nav waterproof. Taciņa iet pāri kaut kādam sējumam. Indeed, apsētam laukam. Aizveries, neiešu taču tādēļ atpakaļ.
Tagad traktora iebraukts ceļš, un es jūtos gandrīz kā laukos. Pašai sāk interesanti palikt, kur īsti atrodos. [nu jau pietiks rakstīt, viņiem viss nav jāzin] Pēc debespusēm orientējos apmēram. Asfalta parādīšanās liecina par civilizācijas tuvumu.
Lūk arī šoseja Rīga – Daugavpils, bet es nogriežos, un tā man paliek aiz muguras. Saule grimst meža galotnēs, bet mākonis atkal ir atkāpies. Te gandrīz nemaz nav cilvēku. Gaiss ir spirgts, mani sveic liels uzraksts AIZKRAUKLE; dzeltenslīpu saulstaru, putnu dziesmu un ziedošo vilkābeļu smaržas simfonijas pavadībā es soļoju mājās, un sejā man ir miers.