Likumsakarības
...un cik banāli gan ir teikt, ka es neizprotu cilvēkus man visapkārt tikpat lielā mērā, cik viņi neizprot mani tikai tāpēc, ka mēs atrodamies viena spoguļa dažādās pusēs. Tas skan banāli un drukātā formā arī izskatās banāli, lai arī man tā varbūt ir visīstākā patiesība.
Faktiski var nonākt pie secinājuma, ka patiesību dzirdēt (lasīt, redzēt, rīt) nevienam nav interesanti, jo tā mēdz skanēt tik nodrāzti. Vēl vairāk, tā skan nodrāzti tāpēc, ka šādas un līdzīgas frāzes nāk no visdažādāko cilvēku mutēm, tostarp melno/krāsaino pokemonu, beibju, absolūtu upperu, ect., kuri nav vēl sapratuši pat to, ka ir muļķi [manuprāt, savas muļķības apzināšanās ir pirmais solis uz attālināšanos no šīs parādības. jā, secinājums pēc gudras grāmatas izlasīšanas līdz galam] un vienkārši cenšas pievērst sev uzmanību.
Cilvēku ausis tiek piebļautas un tā pārgruzītas ar šo mani-nesaprot-sumburu, un kā lai viņi zina, kurš to tā arī domā, kurš tikai īd, turklāt īdētāji paši savas īdēšanas iemeslus uztver bezgala nopietni, un es savējos uztveru nopietni, galu galā arī es kādam noteikti šķietu esam tāds īdētājs, jo ko gan es tādu citiem neaptveramu būtu spējīga izdomāt?
Bet izrādās, ka man nekas nav pat jāizdomā, pietiek ar domāšanas, uztveres veidu vien. Un es savukārt nesaprotu, kā cilvēki var būt tik mietpilsoniski un truli.
Jāņem vērā, ka vienas lielās, “īstās” patiesības nemaz nav, ir tikai daudzas sīkas turklāt pašiem savas [un draugus mēs atrodam tāpēc, ka viņu patiesības daudz maz saskan, ir līdzīgas ar mūsējām]. Tās teju visas skan vienlīdz banāli, līdz ar to apnicīgi un neinteresanti citiem, tas ir, tiem, kam vēl interesē kaut kas cits izņemot pašu patiesības. Varētu pat teikt - jo kaut kas skan banālāk, jo tas ir patiesāk, tomēr šī tēze kaut kāda iemesla dēļ praksē īstenojas ne vienmēr. Pēc laika tās sāks likties banālas un neinteresantas arī mums pašiem, jo lai arī daži cenšas patiesības ietērpt oriģinālos vārdos, skaistos poētismos, zinātniskos terminos, ect., reducētas līdz pamatdomai, tās tik un tā skanēs banāli.
Vai tāpēc mums būtu jāatsakās no [savu] patiesību izteikšanas un tiražēšanas kā neauglīgas un nevajadzīgas nodarbes? Mums taču katram [nu, es ar to arī domāju - mums] ir savas personiskās patiesības, un nav izslēgts, ka kādam citam tās tomēr interesē; mums tomēr jācenšas tās izteikt. Darbs dara meistaru, kā vēstī mūsu tautas viedais sakāmvārds, kas mēģina, tam ar laiku sanāk. Man liekas, postmodernam cilvēkam pievilcīgas liekas alegorijas ar savu domas interesanto, improvizēto ietērpu; kā autors ir pacenties dekorēt skatuvi, lai padarītu izrādi pievilcīgāku.
Protams, arī šī patiesība nav ūberoriģināla un nedzirdēta, bet es pie viņas nonācu saviem spēkiem, par ko arī priecājos, jo par kaut ko taču ir jāpriecājas.