esiet piesardzīgi, līkums [ka nenojaucaties].
Reizēm pietiek vizuāli ieraudzīt to, par ko domā, lai saprastu ko īsti tad tu domā... Tā es vakar bezmērķīgi klīstot pa Aizkraukli, ieraudzīju ceļa līkumu. Simtreiz iepriekš redzēts. Bet tagad eju un skatos - deviņstāvu māja, un aiz viņas aizliecas ceļš. Vēl tu ir daži koki, un nekā daudz vairāk. Apsēdos tur pat uz soliņa, un skatoties uz līkumu sapratu, ka manā dzīvē pašreiz laikam ir pagrieziena posms.

Aizvien skaidrāk izkristalizējas jēdzieni un domas. Dažas jau minētas te agrāk, tāpēc nerakstīšu, jo negribu atkārtoties, bet dažas vispār negribu rakstīt.

Es esmu vēl esmu tikai mezgadīgs creeps. Tāpēc varbūt var likties jocīgi, ka es jūtos tik nogurusi. Un tas nav tikai tāpēc, ka vakar gulēt aizgāju divos, bet nevarēju iemigt doršvien līdz kādiem trijiem. Tas ir nogurums..no dzīves. Man vajag mainīt kaut ko. Es mīlu šo pilsētu, bet es šeit nevaru palikt. man ir labi draugi, bet es nevienam vairs neuzticos. Man pietrūks visa tā, kas ir šeit, bet mani nospiež šī gaisotne. Skatos, kā cilvēki deģenerējas manu acu priekšā. Citi savā attīstībā progresē, bet kas man no tā? ja dabūšu no Rīgas pa nagiem, sapratīšu ka kļūdījos (kas ir cilvēcīgi) un braukšu atpakaļ uz šejieni, un dzīvošu mierīgu sirdi. Tagad tas nav iespējams.

Bet vienu es zinu - es te gribētu nomirt. Skaista vieta. Ja viņa arī tad tāda vēl būs. Nav labākas vietas par Aizkraukli priekš maziem bērniem, precētiem pāriem, dabas mīļiem un pensionāriem. Bet man, vairākuma nepieņemtam tīneidžeram (lai arī dabas mīlim), šeit vairs nav vietas. Viss ir pazīstams līdz nelabumam, bet tagad, pat vienkārši vazājoties apkārt, jūtos it kā sveši.

Vai kāds man varētu iedot divu nedēļu atvaļinājumu no dzīves?

------------------------------------------------------------------------------
Es centīšos visu iepriekšminēto aizmirst uz nākamajām divām dienām. Man nāks par labu jūs satikt.