kaija vārdā bez vārda
Vēl pie manas kāpņutelpas šovakar atradās sudrabkaija ar nolauztu spārnu. Apkārt stāvēja kaimiņi, zvanīja vetārstiem, kuri visi kā viens vairs nestrādāja, domāja, ko darīt. Tad viņa kaut kā piecēlās un, tik smagi savainotam putnam lielā ātrumā, aizgāja prom. Tante, kas to kaiju, izrādās, piecus gadus bija barojusi, viņu vairs neatrada un es aizgāju mājās. Tagad mani moka vainas apziņa, ka es viņu uzreiz nedomājot nesavācu mājās, lai, nezinu, aizstieptu rīt uz zooloģisko dārzu vai kaut vai nosistu. Protams, zooloģiskajā dārzā viņa nahuj nevienam nav vajadzīga, da i vispār viņa nevienam nav vajadzīga, tādu kaiju ir cik uziet, viena vairāk viena mazāk. Ar vienu spārnu tā pat viņa daudz nedzīvotu. Bet, tiklīdz tu, cilvēks, esi Iejaukts, uzreiz parādās Atbildība, hvz pret ko. Varbūt tāpēc, ka es zinu, ka mans nelaiķa tēvs bērnībā ļoti vāca visādus savainotus zvērus, bija izveidojis tādu kā lokālo zvēru hospitāli.

Tomēr tas liek aizdomāties. Labi kaija pohuj nav viņa nevienam vajadzīga. A es? A tu? Vot kaut kā uzreiz iedomājos, guļ kāds uz ielas ar norautu roku, cilvēki it kā padrūzmējas apkārt, kāds saka moš ārstu izsaukt, kāds atnes ābolu, ja nu tam radījumam ēst gribās, bet mājās neviens īsti negrib ņemt, jo nav gana lielas kartona kastes, un vispār tas būt saistīts ar Atbildību, Laika Patēriņu un Izdevumiem. A cilvēkiem rīt Darbs un citas Svarīgas Lietas. Kāds piedāvā variantu nosist lai nemocās (kā es šodien). Jo vienaldzīgi mēs esam.

Un tagad es jūtos slikti, jo nesavācu to nevienam nahuj nevajadzīgo putnu. Un mani nevienam nahuj nevajadzīgo putnu arī neviens nesavāks.