Trīs lietas - labas lietas
Mājās parkets nolakots trešo reizi, atkal varu smaili sejā toksikomānu tēlot.
Vai kaut kas mainās?
Es jūtos tā, it kā es nemaz neiederētos starp viņiem (klasesbiedriem), bet vienlaikus mani it kā māc skumjas, domājot, ka dažus no viņiem, iespējams, nekad vairs neredzēšu. Kāpēc jābūt tik jobani šērīgi neizprotamai sajūtai? Šodien sportā rāvām futbolu - jautri īstenībā. Pat pamanījos pa galvu nedabūt.
Daļu skolotāju, ar direktora vietnieci ārpusstundu drabā priekšgalā, vajadzētu norakstīt.
Programmēšana kavējas. Vajadzēja mums jau 20 minūtes štukot visādas funkcijas, lai gan uz dullo rakstot vismaz man sanāk kas prātīgāks, nekā cītīgi klabinot un dzēšot, un štukojot. Un..jā, viņš nāk - mūsu programmēšanas skolotājs!
Būs jāiet ārā vazāties, neskatoties uz mājasdadrbu gūzmu.
Skolotājs aizgāja, nopratis, ka visiem ir pavasara slimības sidromi - galvassāpes un pēkšņas slinkuma lēkmes. Me vainīga.
Es arī drīz aiziešu.