Alsunga
Padzīvojos pa Alsungu dažas dienas. Bijusī kursa biedrene Linda bija saorganizējusi tādu kā improvizētu plenēru ar dzīvošanu bērnu nama sporta zālē. Vispār apstākļi diezgan normāli – duša ar siltu ūdeni, ēdiens trīs reizes dienā, vienkāršs, bet ļoti garšīgi pagatavots.
Paveiktā ziņā mazproduktīvs pasākums, jo visu laiku lija. Ņemot vērā, ka turp aizbraucu aizvien pusslima būdama, centos iespēju robežās saudzēt veselību, kas gan izdevās tikai daļēji, bet vienā mirklī tas vienkārši jau ir pofig. Izstaigāju pilsētiņu krustu šķērsu, tas ir viens no tiem miestiem, kurā ir viena galvenā iela un divi pārtikas veikali (atrodas blakus) un tā vizītkarte – baznīca, kurai pat ir uzrīkots neslikts nakts izgaismojums.

Gandrīz katru vakaru pie Lindas notika kāda ballīte, kur varēja visumā jautri pavadīt laiku pat īpaši nepiedzeroties. Cilvēki kopumā bija kādi padsmit, turklāt mainījās – vieni brauca prom, citi klāt. Runājāmies, spēlējām spēles (piemēram improvizēts kas dārzā, kad tradicionālās melodijas vietā sākām dziedāt katram cilvēkam citu dziesmu), spēlējām ģitāru, dziedājām, ārdījāmies, Lindas vārda dienā gleznojām viņas portretus, ārdījāmies, daži krāsoja sienas. Izklaidējāmies, vārdu sakot.
Tas ir dīvaini, ka tad, kad skola jau pabeigta, sāc iepazīties ar saviem nu jau bijušajiem biedriem. Jāņem vērā, ka bija cilvēki ne vien no mana kusa, bet arī gadu un divus jaunāki. Vispār, sakarīgi un interesanti jaunieši.

Vienīgajā dienā, kad nelija, abas ar Janu aizstopējām uz Jūrkalni stāvkrastu lūkoties. To būtu jāredz katram, iespaidīgi. Atpakaļstopējot mums visnotaļ neveicās – ja kāds arī izdomāja nogriezties no Ventspils-Liepājas ceļa, tad aizbrauca mums garām lepni paceltu bamperi. Beidzot piestāja kāda ar dzērušām sievietēm (izņemot varbūt vadītāju) pilna mašīna un par “vienu latiņu” (“a lats piecdesmit jums nav?”) bija ar mieru mūs aizvest līdz Alsungas pagriezienam. Pa ceļam šoferei blakus sēdošā dāma solīja mūs iepazīstināt ar saviem dēliem (“20 un 23 gadi, feini puiši!”, es Janai pačukstēju “diez, arī par latiņu?”) un mani pavisam noteikti gribēja par vedeklu (“mums govs arī ir!”) neskatoties uz jaunākās pasažieres iebildumu, ka viņam jau ir sieva (“eh, man tā skuķe nepatīk, es gribu šito meiten’!”). Bijām ļoti laimīgas, kad izkāpām :)

Kā atlīdzību par to, ka uzturamies bērnunama pajumtē, mums vajadzēja kolektīvi apgleznot vienu no aktu zāles sienām, ko operatīvi divās dienās arī izdarījām. Četri puiši uzzīmēja skici un zīmējumu uz sienas, pēc tam pārējie to izkrāsoja. Sanāca labi, pašiem prieks (un ***** smaida).
Piektdien biju īstā lauku diskotēkā. Nu, varbūt ne pavisam īstā, jo arī pasākumu organizēja Linda un dīdžeji bija no RĪGAS (rīdzinieciskais snobisms beigās sita augstu vilni, gan vairāk ākstoties). Krietni izārdījos, ar visu temperatūru.

Nākamajā dienā tie, kas nebija aizbraukuši prom no paša rīta, gāja uz vietējo (vienīgo) krogu, kur kopīgi pasēdējām un papusdienojām (bērnunamā vairs ēst nedeva), tas īstenībā bija ļoti jauki. Tad jau lielākajai daļai atbrauca pakaļ radi ar mašīnām un beigu beigās palikām tikai četri, un arī mūs beidzot aizveda Jana foršā mamma.
Atbraucu, pārģērbos, un, piedrāžot veselību, atkal aizbraucu uz veca drauga sālsmaizi. Pēc tam sliktāk nejutos, morāle – jā, ir pofig. Tā nu es dzīvoju.