JRRMV
Šodien vēlos parunāt par savu mācību iestādi. Esmu tai, kā to lai pasaka, pieķērusies. Nekad agrāk man nebija gadījies nonākt tik apbrīnojami sakarīgu cilvēku kolektīvā, proti tādā, kur daudzmaz sakarīgi ir visi, lai gan ne visi, protams, kļūst par sirdsdraugiem. 20. jūnijā izlaidums. Un, ja pēc pamatskolas man bija vienalga, ka vairs neredzēšu klasesbiedrus, faktiski, tas likās pat daudzsološi, tad šoreiz ir citādi.

Ir palikušas tieši 23 dienas līdz diplomdarba nodošanai. Diplomdarbs.. varētu būt bijis gatavāks, nekā ir. Tomēr nekas cits, kā pagūt uztaisīt, vienkārši neatliek, un izdarīt to var. Gribētos, protams, lai sanāk labi, lai gan pagaidām pēc veiksmīgākā darba ever gluži neizskatās.

Priekšā ir visādi eksāmeni, taču par tiem es īpaši neiespringstu (vismaz pagaidām). Aiz muguras murgainie gleznošanas un zīmēšanas eksāmeni, kā arī skate.

Taču ne jau mācībām esmu visvairāk pieķērusies šinī iestādē “ļoti īpašiem bērniem ar īpašām vajadzībām”, kā reiz izteicās Kultūras ministrs. Mācību process reizēm lauž kaulus, lai gan tas atmaksājas. Tie, kā jau minēju, ir cilvēki. Pirmkārt, visi ir savējie un kā starp tādiem arī jūties. Nekādu šķībo greizo skatienu, debilas ņirgšanas un vienkārši neizpratnes. Lai gan no malas klausoties tie jociņi vienam par otru var šķist diezgan melni, tas vienkārši ir tāds savstarpējās komunikācijas stils. Mēs esam šaušalīgi foršiņi – varam sadarboties un uzvīkšīt pa kādam pasākumam. Grūtā brīdī cilvēki var par tevi nedaudz pasmieties, taču vienmēr arī palīdzēs. Te ir daudz ļoti gudru, spējīgu un savdabīgu cilvēku – tādu, ar kuriem vienkārši ir interesanti parunāties un pavadīt kopā brīvo laiku arī ārpus skolas.

Piektdien mums bija žetonu vakars – kļuvām par gredzenu pavēlniekiem. Pirms tam bija jāieraksta vienam par otru kartiņās kāds vārds. Neatceros, kad pēdējo reizi man kāds būtu veltījis tik daudz labu vārdu :D tiesa, pastāv viedoklis, ka viņi vienkārši kautrējās/baidījās rakstīt savas patiesās domas.
Bet, tāpat, kā ironisku piezīmju bārstīšana, arī labu vārdu teikšana mūsu kursā ir pierasta. Atliek vien pēc skates nedēļas izgulēties un atnākt uz skolu glītākās drēbēs, lai vairāki cilvēki pateiktu pa komplimentam. Tāpat arī ar darbiem – izsakām viens otram gan kritiku, gan uzslavas.

Šajos četros gados ir radies vesels folkloras slānis - brangs janiņismu krājums plus vēl dažādi citi teicieni un joki.

Es īsti nezinu, kam es to visu sarakstīju. Vēl aizvien manā attieksmē pret “cool džeks school named Jans Rozentāls” [(c) Kristīna] ir deva bērnišķīgas sajūsmas. Tā visa man pietrūks. Galu galā, šeit pavadīti manas dzīves laimīgakie gadi (tagad varat iztēloties, ka notraušu asariņu). Šis bija stāsts bez īpašas morāles, tāpat vien. Apsveicu, ja izlasīji līdz galam.