...un slapjā asfaltā atspīd visa pasaules liekulība
Reiz ejot mājās no skolas es to sajutu. Pavasari. Tad nebija vēl ne spožās saules, ne puskusušo kupenu, tikai tāda smarža gaisā. Tad katru dienu sāka spīdēt saule, un pati sev par pārsteigumu secināu, ka man pret to nav nekādu pretenziju (ja vien neskatās viņai virsū). Eju pa ielu. Bez cepures. A nesalst ausis. Spīd peļķes, un acis žilbina stari. Pavasaris vairs nav kā ubags, kas ar spieķīti pazemīgi klauvē pie ziemas ledus vārtiem. Sniegs ir zaudējis savu cēlo, skaisto aukstumu un liekulīgi balto krāsu. Kūstošs, bezspēcīgs un netīrs. Apkārt smilšu kaudzes, kas ziemā tika kaisītas uz ceļiem. Mūsu pilsētā viņas novāks tikai ap aprīļa sākumu.
Man sākās brīvdienas :) tas labi. Bet no otras puses, mani jau sāk nomākt šī žilbinošā saule, vismaz tad, kad pati nejūtos labi. Acis arī netur. šodien visu laika kā akla. Bet vismaz kārtīgi izstaigājos pa āru ar draudzeni. Ar viņu tagad viss OK, parunāt var normāli un interesanti. Apspriedām visādas tēmas, tajā skaitā kur mēs gribētu kādreiz aizbraukt un ko ar mūsu līķiem vajadzētu izdarīt pēc mūsu nāves. Viņu kremēt vajadzēs. Es pateicu, ka to arī noorganizēšu, ja pati vēl būšu dzīva :) Tā normāli pasmējāmies pa ilgiem laikiem.
Nedaudz skumdina dažu indivīdu nu jau ierasti stulbā attieksme. Klasesbiedri gan it kā pieņem, bet saprast jau arī nekad nav centušies. Vispār reti kurš ir centies. Viņiem visiem kaut kāda nostaļģija uznākusi, runā par to, vai brauks uz klases salidojumiem pēc skolas beigšanas. Bija ļoti izbrīnīti, kad jautāta pateicu, ka es arī uz tādiem braukšu. Gribētos gan viņu redzēt, lielākā daļa jau tīri normāli, lai attiecības ar viņiem varētu būt arī labākas...nezinu, draudzīgākas varbūt. Bet priecājos, ka nebūs neviens jāredz visu nedēļu un varēšu vismaz nosacīti atpūsties.