Eesti
Vakar ar skolasbiedriem bijām Tallinā. Apmeklējām Kumu, kas ir labākais modernās mākslas muzejs, ko nācies redzēts, cepuri nost, un dažas stundas pablandījāmies pa vecpilsētu, kur kādā kafejnīcā piedzīvojām eesteni lēnprātīgu apkalpošanu. Tā kā desmit stundas pavadījām turp-atpakaļ ceļā, sēžot lielā autobusa otrā stāva beigās, ceturtais kurss piedzīvoja diezgan lielu nostaļģiju apzinoties, ka šī, visticamāk, ir mūsu pēdējā kopīgā ekskursija. Tāpēc mēs to izdzīvojām godam un labu daļa brauciena pavadījām dziedot visas iespējamās dziesmas, sākot no tautasdziesmām un beidzot ar Queen. Kad iestājās kolektīvais pagurums, skatoties pa logu uz tumšpelēkajiem koku siluetiem, kas skrien garām cauri pavīdot melnzilām debesīm un austiņās klausoties Godspeed Your Black Emperor! pārņēma visai sirreāla sajūta. It kā autobuss būtu atsevišķa realitāte, dzīvību saturoša kapsula, kas traucas cauri bezgalīgam, tuksnesīgam un noslēpumainam visumam.