tā kā ilgi nebija šeit būts un tā kā mans šodienas prāts jo īpaši "pavilcies" uz nostaļģiskām notīm, iemetu aci savos agrākajos ierakstos.atradu šo.un sapratu, ka ir lietas, kas nudien nemainās.
nedrīkst aizmirst:
-kanēļkafijas smaržu un kā pirksti smaržo pēc kanēļa standziņām aukstos ziemas vakaros.
-neaprakstāmo viegluma sajūtu, kad ziemas zābaki ietūcīti dziļi skapī (vai manā gadījumā- nomesti tālākajā stūrī zem trepēm), un šķiet, ka aiz viegluma varētu puspasauli apskriet.
-kā no aukstuma aizsitas elpa, cenšoties pierādīt, ka jūrā ūdens kā piens.
-kā smieties tā, ka krampji vaigos un vēderā, un asaras no samiegtajiem acu kaktiņiem straumēm vien plūst lejup.
-kā murrāt mieru, kad iekšā ir karš.
-kā dejot līdz agrām rītam un pilnīgam spēku izsīkumam.
-kā smaržo mazpilsētās pulkstens 5os no rīta.
-faktu, ka, ja nedrīkst, bet ļoti, ļoti gribās, tad tomēr drīkst.
-sajūtu, kad kājām nosoļoti neskaitāmi kilometri, makā tukšums tikpat liels kā vēderā un apkārt vien pļavas un meži, un nav ne mazākās nojausmas par nokļūšanu mājās.
-kā smaržo vēsi palagi karstās vasaras naktīs.un jasmīni kā smaržo.
-radīt.
-būt.
-elpot.