Jūtos aptuveni kā septembrī, kad mitinājos te vienatnē. ir nakts, esmu uz balkona un dzeru savu kanēļkafiju (mānīgi radīta siltuma sajūta. ), fonā skanot Sigur, un šķiet, ka vismaz tuvākā kvartāla apkaimē esmu vienīgā, kas vēl neguļ. (bet var jau būt, ka  apkārtējie  vienkārši sēž ielīduši savās alās bez gaismas un cenšas neizrādīt ne mazākās dzīvības pazīmes-mazums kādi dīvaiņi te dzīvo)
ir tā, ka varētu gan smaidīt (jo izrādās, ka ar intuīciju un sapņu atšķetināšanu man viss joprojām kārtībā), gan raudāt (tā paša iemesla dēļ), taču milzu slinkuma dēļ nedaru ne vienu, ne otru.cik gan cilvēki var būt slinki radījumi, ne? bet man labpatīkas domāt, ka vienkārši taupu spēkus kam vērtīgākam.