no sub.
ilgu laiku ne burta, ne rindas. pēc ilga klusuma perioda nolēmu "mūsu" stāstu uzlikt uz papīra.ne jau tāpēc, ka baigi gribētos raxtīt vai pienākuma pēc.drīzāk jau lai vienkārši es pati neaizmirstu.
rakstot šo, uzgriežu skaļāk un iedomājos, ka esmu viena ( patiesībā gan es šobrīd mācos ar viņu dalīties, bet tā kā vēl neesmu iemācījusies atrasties vienā telpā ar personu, ar kuru man jādala viņas uzmanība, tad nemanāmi atslīdēju līdz citai istabai un izliekos viena esam).
"The Libertine is locked in jail.." skaļāk un skaļāk. tik dziļi apziņā, ka eksistē vien skaņa.