tā kā pārējie varianti diezgan droši izslēdzami, no Tevis minētajiem devas apmērs, iespējams, arī varētu būt faktors - šķiet vienmēr ir gribējies nepārspīlēt, "droši izkuģot". jo tā sajūta, ka viss ir tik LIELS un SVARĪGS - ir gadījies arī saraudāties par šķietamu sīkumu, kas tajā brīdī šķiet būtisks. un ir tik grūti apstāties, sanāk iestrēgt kaut kādās domās un noskaņā - un negribas ar devas pārspīlēšanu riskēt uz ko trakāku. kaut arī jāatzīst, ka arī šo pieredzi jau drīz pēc tam novērtēju vairāk pozitīvi kā negatīvi.

pirmo reizi pamēģināju, īsti neko negaidot (vismaz ne apzināti). tas bija vairāk uz "šī varētu būt skaista diena, lai izmēģinātu ko jaunu, un kāpēc ne" pusi. tāpēc nevaru īsti teikt, ka pieredze būtu likusi man vilties - negaidīju būtiskas pārmaiņas dzīvē, bet vizuālā skaistuma izjušanas spēcīgums un iegūtās labi-sajūtas ilglaicīgums tiešām bija kas jauns (kaut arī pirms tam bija izdevies līdzīgu sajūtu "noķert" uz pāris mirkļiem, dabas skaistuma ietekmē).
kaut arī katra reize sniegusi ko savu, līdz kādām dziļi garīgām atklāsmēm, šķiet tā arī nav izdevies nonākt - vien pāris mirklīgas atziņas, kas tomēr šķietami nerada neko paliekošu.
apsveru arī Tevis minēto "noskaņošanos" uz konkrētu lietu, ne tikai garīgā ziņā, bet arī kādam praktiskam mērķim - jo radošās domāšanas izmaiņas ir diezgan vērā ņemamas. līdz šim nav īsti sanācis, jo visas reizes bijušas lielākā vai mazākā mērā spontānas.
bet šķiet pamazām nobriestu ko tādu īstenot, ietverot arī "drošības" robežas pārkāpšanu, ar nosacījumu gan, ka vide ir maksimāli droša un mīlestības pilna.