Es arī apbrīnoju tos, kuri spēj klusēt, kad skumji, bet pati pēc tā netiecos.

Man patīk krāmēt laukā visu; tas man to nelabo sajūtu padara vismaz kaut kādā ziņā lietderīgu - esmu sakoncentrējusies un to izrakstījusi. Tas, vai kāds cits to redz vai neredz man paliek sekundāri, jo tagad jau vairs īsti nevar zināt, kurš izlasa, kurš ne. Ir tāds blissful ignorance.

Un pati priecājos par to, cik kārtīgi man viss izkrāmēts apskatei tieši pašai priekš sevis, cik maliņas nolīdzinātas, cik bildīte atbilstoša.. Mazā mana pasaulīte.