tāda ļoti sievišķīga dzīves redukcija. Man tad laikam būtu jāsaka, ka dzīve ir viena vienīga patiesības meklēšana vai novērošana vai kaut kā tā.
Sanāk tā, ka tad, kad tava (vec x n)māmiņa domāja dzīve ir vienas vienīgas attiecības, viņa tā domāja, jo audzināja bērnus un augus un visu visu un lai neviens no tiem nenomirtu, tie ir jāpazīst cik vien tuvu var, ko grib, kas patīk, kas nepatīk, kā jūtas vai jūtas. Un tu no tā esi pareizi sapratusi, attīstījusi domu, ka dzīve ir vienas vienīgas attiecības. Mans (vec x n) tēvs savukārt gāja medīt bifeli. Un tad ir jāmeklē un tad ir jāvēro un tad ir jāredz, tad ir svarīga distance, nevis tuvums. Līdz ar to arī mana doma ir citāda. Un man ir viens bonuss, par spīti ntajiem trūkumiem, ja ir distance, tad tu redzi veselumu un attiecīgi - caurumus veselumā. Proti, kā saka Wilbers: tu vari pieskarties kokam, bet mežu tu vari sastapt tikai atkāpjoties, iegūstot distanci.
Labi jau, ka var arī nereducēt un mēģināt abas lietas attīstīt.