lai arī kādas bailes tās nebūtu - bailes no tā, ko otrs padomās, bailes no nāves vai vēl sazin kādas bailes, beigu beigās paliek tā patiesība, ka dusmās cilvēks atļaujas būt pārdrošāks nekā ikdienā. un par to jau arī stāsts, ne?

bailēm nevajadzētu būt dusmu pavadonim, manuprāt. vai nu dusmas izdzēš aizturi vai nu dusmas rodas baiļu iespaidā. ja bail no dusmu rezultāta, tad manā skatījumā tās nav īstas dusmas. tās sanāk pietiekami kalkulētas dusmas, lai spētu izšķirt tam visam pa vidu iemeslus, ko drīkst, ko nedrīkst utt. un kontrolēta demolācija dusma vairs nav the real deal.