Es nepiekrītu, jo man dusmās ir bail atzīties skaļi, ka dusmojos stulbi un nepamatoti. Un tad man ir bail no pašlepnuma, un es dusmojos tālāk. Un tad man ir bail no dusmu rezultāta, un es mēģinu vēl vairāk novilcināt dusmu plūsmu, neveikli cenšoties kaut ko vēl mainīt. Tātad laikam sanāk, ka domāju, ka bailes ir dusmu pavadonis.

Lietas, kas tiek izteiktas/izdarītas dusmu laikā, ir vistīrākais mēģinājums bailes noslāpēt. Manā gadījumā laikam gluži neveiksmīgs veids, kuram neredzu gala.


Bet nu tādā tipiskajā izpratnē - jā, jā, protams, protams, cilvēks taču dusmojoties saka nepārdomātas lietas, pazūd bailes no sekām.



Man neērti un bailīgi no tavām studijām, tāpēc neparakstīšos, cerībā, ka tu tomēr pati sapratīsi, kas esmu.