Princese Zeltīte

13:35: Riteņbraucēja dienasgrāmata
Beidzot esmu piecēlusies no gultas. Tās mēlessāpes mani nobeigs, īpaši tāpēc, ka jāsmejās arī hokejā un elīna arī jau šorīt zvanīja. Vakardien tātad laiciņš jauks un kaut kas jādara, uz mani aicinājumu atsaucās vienmēr piedzīvojumus alkstošā sveetaa_seeta. Tāpēc mēs nolaupījām slysts riteni ar gaisā paceltu Latvijas karogu un devāmies uz vilcienu Rīga-Vaivari. Novaktējām mums vajadzīgo izkāpšanas brīdi, uzvilkām cimdus (manus erection un elīnas vilnas) un devāmies mūsu braucienā. No sākuma devāmies nobildēties pie Nemo, kur elīna jau paspēja krievu bembistus iekārdināt un basām kājām pa asfaltu paskraidīt. Tālāk mēs braucām pēc eļļas manai Smaidai, kā arī diviem dzērveņu saldējumiem un kokakolai. Visu ieguvām, tad pie jūras atpūtāmies, tur bija arī sveetaa_seeta pirmais kritiens, es viņu neredzēju, bet sāku baigi smieties, ko nepārstāju visu atlikušo dienu, par ko šodien maksāju ar sāpošu mēli. Nu neko, veiksmīgi aizbraucām līdz Bigauņciemam, tur mums zivju pārdevēji gribēja piespēlēt vienu džeku, kas baigi labi pazīstot vietējās kāpas, bet mēs laipni atsacījāmies un iztikām ar diviem lašuvēderiņiem un kaut kādu žāvētu zivi ar sieru un papriku pa virsu, jūras krastā pieķērām vietējās tantes nelegālā biznesā, tika veikta dārgumu meklēšana, es pat iebridu jūrā medīt gulbjus un tad jau mēs braucām tālāk uz Ķemeriem, jo izbeidzās kokakola un saule. Un tas bija tas brīdis, kad es vienkārši bez apstājas smējos par sveetaa_seeta sāpošo dibenu. Mūsu nākošais pieturas punkts bija Melnezers, kurš nemaz nebija melns, bet tur bija divi ērti baļķi, uz kuriem elīna kolāte uzreiz apsēdās un necēlās, vismaz labi, ka viņa nezaudēja līdzsvaru. Nu neko, tad vēl pie Ķemeru sanatorijas mēs atradām gultu, kur elīna kolāte arī gandrīz palika, bet tā kā stacija bija tik tuvu, tad tomēr aizbraucām līdz stacijai un gandrīz jau vilciens bija klāt. Ar mums stacijā iedraudzējās riteņbraucēju pāris, kuri bija izbraukājuši kalnus un mežus ar ģeniālu 90 gadīga vecīša zīmētu Ķemeru mežu un purvu karti, tagad man žēl, ka to nenobildēju un nevarēšu izmantot aiznākamsestdien, kad atkal nolaupīšu sveetaa_seeta viņai pašai nezinot. Tad vilcienā mums blakus solā sēdēja tas džeks no "bet tā stunda nāk", man viņš baigi patīk, jo viņam ir laba balss. viņam bija divas piektās nokijas, abas stāvēja uz sola tieši pretī, viņš izskatījās pēc īsta deviņdesmito gadu biznesmeņa botās. Tad mēs aizgājām uz Spaidermenu trīs pirmajā rindā un mājās es vienkārši atplīsu jau kuro vakaru pēc kārtas :). tas ir labi, tā vajag dzīvot. te daži fotomomenti no ceļojuma:
Andris paliek mājās
bilde pie Nemo
Smaidas sēdeklis un citi labumi
ponīteils un kokakola
pie jūras dzīve mana
bigauniešu biznesa sieviete
redz kur arī es Bigauņciemā
kokakolas puķu dārziņš
Melnezers un elīnas dibens nav redzams speciāli
Ķemeru sanatorija kritušajiem
galamērķis