šis un tas.
nu jau saule parādījusies. šausmīgi auksts. skaidras, zilas debesis, liekas, putni ar savu čivināšanu būs piesaukuši pārmaiņas pēc skaistu jāņu dienu. aiz loga skats ar daudzstāveni, mazdāriņiem un garumgaru papeļu rindu. tās atgādina bērna gadus, kad mēdzu gulēt uz liela akmens solhoza dārza malā un klausīties vēja izraisītās papeļu šalkās, kas savā ziņā atgādināja jūru. biju drosmīgā jūrasbraucēja, ko sildīja labsirdīgā saule un savās gaitās aicināja jūra. tad es vēl nezināju, ka saule ir ādai kaitīga. un ka akmens bieži var tikai apsaldēt olnīcas. bet, ja būtu es to tad zinājusi, nebūtu biis prieka no tik šķietami ikdienišķām lietām. tagad saulē vairs neeju, un uz akmeņiem es arī vairs nesēžu. ir citi prieciņi. kaut dažreiz skaudri paliek, un gribas atkal būt maziņai. tad laikam mācēju labāk baudīt dzīvi. prasības un priekšnoteikum nebija tik lielas/i.
migla kļūst jo biezāka. vij visu apkārtni savā tīstoklī. gribēju jau teikt, ka šķidrautā, bet tas jau izklausītos pārāk dzejiski.

suns guļ blakus. dalam vienu gultu. un tas taksis tiešām ož pēc suņa. nelaime, ka viņam patīku. tamdēļ tik uzticigi mani pierauga. patiesībā sunim vajadzēja būt blakus istabā pie saimnieces. lol