staigājot cauri šai spocīgajai, pelēkajai, izdziestošajai pasaulei laikos, kad skumjas ir tādas, kādas vēl nekad pasaules vēsturē nav bijušas (un nekad vairs nebūs), redzot to citu sejās un, diemžēl, jūtot to viņos, es iedomājos: spoku sejas ir tādas tāpēc ka viņi paši to jūt. ne katram ir dāvana to pārtulkot šīs dimensijas metaforās, bet viņi kaut kādā līmenī to apzinās, redz, jūt. un tad es padomāju - jā, mēs te ierodamies un eksistējam kā nu kurš savā ceļā uz debesīm vai elli, bet naher tas viss? naher ir jūtamā mocība starp labo un ļauno visneaptveramākajos veidos? nāk prātā viens dzejolis:

no pirmās vannas
līdz pēdējai vannai
vienas vienīgas muļķības

elle ir tepat visapkārt. daudz kas no tās ir citiem neredzams. un jēgu tam visam mans prāts nespēj ieraudzīt, tāpēc dzenbudisti pirms nāves raksta tādus.