pirmajā klasē iemācījos ar idiotiem noderīgu retorisku paņēmienu - tādu infantilu, debīlu apsaukāšanos, piemēram: "tu esi kaka!" un blakus esošie dalbajobi smejās un teicējs priecājās un jūtās varens, jo spēks ir dauņos nevis apgaismotajos. tad pieaugot pamanīju, ka šis ļoti spēcīgais retoriskais ierocis pēc būtības nemainās, tikai tiek pārveidots par smalkāku, nemanāmāku, bet to pašu. ap 40 jau ir filosofiski traktāti, kurus var reducēt uz: "X ir kaka", bet tas ir tas pats kas pirmajā klasē: tu esi kaka. weird.