arvien spocīgi man katru dienu domāt par nu jau gandrīz savu vienīgo tematu kopu - garīgo realitāti. tumši ironiski ir redzēt un pieredzēt, ka lielākajai daļai cilvēku ir bail pat garāmejot ieraudzīt Dieva cilvēku, kur nu vēl tādam trakajam darbu dot - pilnīgs velna maniaks, šiza. tumši ironiski tas ir tāpēc, ka Dievs vairs nav modē, jo daudzi redz apokalipses pravietojumus piepildāmies ar precizitāti, bet sabiedrībā tāpēc ir parādījies jauns tabu - mēs esam vienojušies nerunāt par kristietību un Dieva redzamību, atklāšanos šajos laikos aiz bailēm par sevi un līdzjūtības pret klātesošajiem, jo pārkāpt tabu - šo jauno tabu, kas saucās "kristietība", ir emocionālā vardarbība - atgādināt sarunu biedram ka mēs dzīvojam beigu laikos un karmiskie parādi, izrādās, bez variantiem būs jāatdod, ir emocionālā vardarbība, jo sarunu biedrs uzreiz sajūtās spocīgi skumji un nolemtības priekšā. bet pārsvarā tie klusē nevis aiz līdzjūtības pret citiem, bet aiz bailēm pat iepīkstēties par to visu. ne jau aiz bailēm ka tiklīdz ierunāsies par vakcīnām, uzreiz sašņorēs menti, bet pat virtuvē ar sievu par to ierunāties nevar, jo uzreiz klāt ir mistiskas, spocīgas, pašam nesaprotamas bailes pat tikai no sajūtas šīs tēmas pieminot. Dievs ir kļuvis redzams un visi klusi vienojušies izlikties ka nekas nav redzams.