man liekas, ka budisti ir kaut ko sapratuši par dzīvi: viņu Nirvāna nav mūžīgais orgasms, lejputrija vai pat vienkārši miers. tā ir neeksistence, nav nekā patīkama, nav nekā nepatīkama, nav nekā, arī nav tukšuma.

citi zīdītāji cer atvieglot savu nastu ar tādām atziņām kā "aizliedz sev sevi, kalpo citiem utt", bet man izskatās, ka izeja nav ōmmm onanēt par tukšumu, nav (pat tupa patiesi) būt labiņam, nav materiālisms un ļaunie gari, pats sev likums.

man izskatās, ka pieminētie ceļi un prakses ir nekas vairāk kā dažādi veidi, kā mainīt eksistences mocību formu uz šķietami sev vieglāku. un arī šis ir cita "es ciešu, tātad esmu" izpausme.