kā dūmerim, man reti ir dienas bez apokaliptiskas nolemtības (un reizē cerības uz nirvānu), bet šī ir viena no tām. kad vēl arvien skatoties uz savu dzīvi, man būtu jādomā: "dirsā viss un labāk nebūt, un būs tikai tumša nākotne, nekāda prieka, skaistuma un mīlestības, tikai bezcerība un izmisums", bet es jūtos laimīgs, esmu paēdis, siltumā un nebaidos par rītdienu. man ir labi un būs labi. gandrīz visa jušanās ir tikai "kā uz visu paskatās" jautājums.