augšāmcelties ir tāds vientuļš un ego bezcerīgs pasākums. ir jānomirst, ir dahuja daudz jāmirst. gandrīz katru dienu manī mirst mīlestība un aizpirž savu enerģiju apkārtējā ellē un tā to silda. tādi mēs esam, labiņie jēziņi, elles degviela. mēs mirstam katru dienu, jo savādāk nevaram, jo esam kā malkas pagales - apkārt ir mirusi, tukša, nedzīva, bezjēdzīga, skaistumu imitējoša pasaule un mēs degam. mirt ir sāpīgi, bet kāds vampīrs var pasildīties, paēst kripatiņu īstenības. mēs varam salā iekurt krāsniņu un iebuhāt dzimtas stipro, ieēst kādu sūda pusfabrikātu. dieva un velna deja tāda ir.