naktī pamodos no diezgan spocīga sapņa, kurā sniegā izmetu ļaunu kaķīti, kas dzemdēja mazu, jauki tipinošu putniņu. putniņš pats dumjš un nevarīgs, pie ezera iekrita pelnutraukā un pelnutrauks iekrita ezerā. es metos glābt aukstā ūdenī (ziema, nakts), bet putniņa vairs nekur nebija. tajā brīdī kaut kādi divi vīri mani maigi, bet stingri satvēra aiz pleciem un pacēla gaisā un es lidoju virs ezera nedaudz paralizēts. tas bija biedējoši, ķermeniska paralīze mani vienmēr biedē. centos sataustīt tos aiz sevis, kamēr lidojām gar vāji izgaismotu māju ezera malā starp kokiem un baisi palika. kā vienmēr ar tēvreizi un tiku ārā. pamodos no saviem kliedzieniem diezgan augstā tonī. turpmākās 5 min pa radio skanēja simbolisks atspoguļojums vairākiem elementiem šajā sapnī, viens pat uzkrītoši poētisks.

uzsmēķēju un aizmigu atkal. attapos visīstākajā, ķermeniski un vizuāli visintensīvākajā lucid dreamā ever. that shit is real. daudz lidoju un pirms pamošanās, atvainojies, daudz pisos karstā baļļā, bet apnika, jo sapnī nevar beigt, izrādās.

labrīt, kuces!