pēdējās dienās krītu spēcīgās emocijās, meklējot jēgu savam ceļam un man, melnbaltam esot, tas svārstās stipri izteiktāk: no "Dievs, kāpēc Tu mani radīji, kāda mārrutka pēc man bija un ir jābūt? es Tev lūdzu lai manis nebūtu." līdz "hei, viss iet šķērsām arvien, arvien un man ir biki smieklīgi to pieredzēt, dīlot ar kaut kādām dīvainām, uz pārdabisko norādošām problēmām, kas uzkrītoši speciāli tiek liktas manā ceļā, lā lā lā."

jēga ir priecāties bērnišķīgi naivi un jēga ir raudāt eksistenciālā izmisumā.