lielās bailēs, dzīvās, paralizēts elektrošokā rāpjās kalnā, bēg no aptaurētiem vienradžiem un meklē mammīti, melnām acīm, rēga, ķēma sejā ņurd un rāpjās, lai pār krauju pakakātu un tad lektu līdzi atkal.

ES TEVI IENĪSTU, VISAUGSTĀKAIS! apsūdzu, vērtēju, nepatīk, slikti! TU SEVĪ RADĪJI ATVARU, virpuli, izvirtuli, kropli. ES ESMU TU UN TU MANI RADĪJI, SLIMAIS! un riebjas, riebjas tie apkārtējie savādākie - nēģeris Āzijā un visi tādi balti, riebjas man viņi un es viņiem, bet viņu ir vairāk, es esmu viens, citiem melns, ES BŪTU JŪSU VELNS, jā, labprāt, bet policija, bruņotie spēki, tuvāko kaimiņu novērstie skatieni... manas elektriskās acis te neko nevar un manas iekšējās ķēdes žņaudz un neļauj.

tad nekā... prieku, sāpju adatu neizvilks nekā un būs man sāpēt tās labā, lai prieku vairāk, pat melnu, līdz būšu noguris, nopelnījis savu overdozi.