Ir tikai katrs es un apkārtējā pasaule un tā ir nekāda, bet tomēr ļoti jūtama čerņa. Un nav nekā, pēc kā to varētu vērtēt un salīdzināt jebko ar jebko. Tas arī ir tikai nepatiess (nav iespējams nekāds patiess) attaisnojums, paskaidrojums barībai, paskaidrojums sev, upurim un citiem.

Kāpēc tad es šo rakstu? Tā arī ir izvēle, es arī tā kaut ko cenšos panākt. Un tas noteikti nav vairāk par atbildi uz iekšēju, nesaprotamu, nekā neaprakstāmu, ar neko ne salīdzināmu, ne nesalīdzināmu kairinājumu. Tam nav jēgas (bet tomēr rakstu) un to nekā vispār nevajadzētu saukt. Tad arī tas ir nekāds, bet ir.