šodien bija pirmā saruna ar tiesas nozīmētajiem psihologiem lietā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. runāju pavisam patoloģiski brīvi par to kā ir un paralēli vēroju komunikāciju, kā saruna attīstās, kas kā tiek jautāts, atkārtots, kāds ir darba uzdevums un... atļaušos atzīt arī - ar nelielu melnu prieciņu redzēt sarunu biedros maināmies sejas (pat ja tēloti), kaut kam no īstākas īstenības atklājoties sarunā, jo psihologi taču daudz labāk redz, kas tas ir par cilvēku ar ko runā, kad tas melo, tēlo, noklusē, izpušķo, manipulē, utt. un tas bija šīsdienas prieciņš. absurds ir mans otrais mīļākais literārais žanrs.