devītajā gadā kaut kā mistiski sāku daudz klausīties Deividu Aiku. viņš sajuka un uzskatīja, ka ir Dieva Dēls. viņu par to sita krustā, bet viņš nepadevās un turpināja sludināt. dažbrīd viņam bija pavisam jocīgas, debīlas idejas, piemēram ka mēness ir tukšs kosmosa kuģis. kovidlaikā viņš jau bija aizracies līdz tam, ka nav tāda kovida un špricītes savieno cilvēku apziņas ar mākslīgo intelektu, padara tos par sātana vergiem. apokaliptiski.

ilgi es par to apokalipsi priecājos, jo mans naids pret cilvēku kā tādu bija neaptverams, grūti izturams, jo... tumša pasaule un nespēju piedot Radītājam. vēl arvien kaut kas no tā naida uzpeld kā inerce, ieradums, mana daba, bet arvien retāk un vieglāk. ātri izgaist tieksme apsūdzēt, cīnīties, sargāties. un tas jau ir interesanti. var baudīt puķītes, vērot šo ārpuslaika klātbūtni caur savām matricas brillēm un brīnīties.