tas man ir ļoti neparasti - tikai nesen acis verās vaļā uz tumšo īstenību. visai pasaulei ir garīga bulīmija, viņi to sauc par līdzjūtību, empātiju, jušanu, būšanu normālam, jo - ja jau gandrīz visiem, tad normāli. un kolektīvam neder tie citi, kas vairākumam liek justies kaut kā ne tā, kaut kā nepatīkami. piemēram, tagad lasītājs varētu reflektēt "re kā atkal tas sūds mani apsūdz." un šī lasītāja apsūdzība autoram ir viņa paša aizsardzība pret īstenību - ka gandrīz nevienam nekas labs nav gaidāms.

un ko dara ar šiem nenormālajiem, gaišajiem, kas neiederas kolektīvā, traucē pat ar savu klātbūtni? tos sit krustā, liek ķurķī, izurbj smadzenes, spīdzina kā vien var utt. utjpr.

un ir tādi, kas nereflektē, viņi nedomā, viņi ir kā meditācijā, tikai daži ļoti haotiskā, kliedzošā, bet meditācijā staigā apkārt. un nereflektējot viņi nerunā ar velnu. nāk atmiņā nesena pieredze, kad man ar (hvz infraskaņu vai gariem whatevā) izraisīja pamatīgas šausmas vienu nakti gada sākumā. un galvā sāk skanēt: "ko tu darīsi?" un cilvēks to uztvertu kā sarunu ar sevi, psihologi teiktu - veselīgas psihes īpašību, bet tāds eižens pat neiedomājas runāt ar šo tumšo balsi. hmm.

šī maize ir mana miesa un šis vīns ir manas asinis. mans rožukronis ir tārpi. utt.

slava DO