dzejnieks ir mauka. viņš mauko savu dvēseli piespiedu kārtā. viņš pat neko no tā neiegūst, tikai atbrīvojas no kairinājuma, bet savu pašcieņu, lepnību, statusu sadedzinot murgainu savārstījumu sārtā. dzejnieks kā mauka ir vajadzīgs, bet tikai caur to ka kontrastē ar normīšiem. tas atgādina tiem, ka ir citas apziņas telpas, cilpas un elpas, kurās pakārt savu noriebušos ikdienu. nekā svēta tur nav. mēs esam maukas.