zvejniece lēkā aptrakusi
ar dvēslēm rokās
naktī stāvlaukumā
diagonāli pāri galopā
nezin' kur tās izrakusi
šķelmīgu smaidu man vērsusi
skarbu likteni liesmām zagusi
apaļas tīklu ampulas
versmē skaļā rūdītas
jūrai savai vienīgajai
savākusi
klusi
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: