apmēram 2011. gadā es saulkrastos pūdams, jau smagi nojūdzies, kādā vakarā izbēru atlikušo spaisu paipā - zvaigžņu putekļus. likās - nav ko dalīt uz divi, izbliezīs pēdējo vienā reizē. viena elpa, dažas sekundes un es saprotu - bļe, šis ir daudz, daudz par traku. vēl dažas sekundes un pazūd valoda kā prāta pieredze (jā, man arī citreiz tā ir bijis) - tu esi, redzi, jūti, funkcionē totālā meditācijā, ultra-intensīvi visu jūti, bez vārdiem atceries, ka, vispār, bija tāda valodiskā domāšana un tevi nedaudz biedē tas, ka visi vārdi izgaisuši. tad es skatos uz laptopu un redzu un jūtu tādu elektrisku vējo no savām acīm plūstot uz ekrānu, it kā dators dzertu manu dvēseli. tad kādas 20 minūtes vēlāk sāka iziet un atgriesties valoda. pirmie vārdi manā apziņā bija: SULTRA POPRA ROBINSI