Latvijas dabas muzejs
Sestdien sanāca apmeklēt Latvijas dabas muzeju. Biju diezgan pārsteigts nepatīkamā nozīmē. Nebiju tur bijis vairākus gadus, bet šķiet, ka nekas īpaši tur mainījies nebija. Par cik nesenā pagātnē ir sanācis būt Londonas un Stokholmas dabas muzejos, tad bija interesanti salīdzināt. Ja iepriekšminētajos muzejos ļoti daudz tiek domāts par interaktivitāti, un apmeklētāju piesaisti dabas un citu procesu izzināšanai, tad manuprāt, Latvijas dabas muzejā tas ir pilnīgi pretēji.

Ir ļoti labi zināms, ka bērniem un arī pieaugušajiem patīk kaut ko piespiest, kaut ko aptaustīt, paklausīties, paskatīties, bet nesaprotu, kāpēc to neļauj šeit.

1) Telpa ar jūras dzīvniekiem - 5 ekrāni - visi izslēgti
2) Apaļā bumbā iebūvēti 4 pieskārienjūtīgi ekrāni - darbojas tikai viens. Interaktivitāte maza, daudz teksta, blāvas bildes. Un vēl uzraksts - STIPRI NESPIEST
3) Nodaļā par ekoloģiju un dabu ap cilvēku - globuss 1 metra augstumā - grozāms ap savu asi. Pienāk maza meitenīte, groza, groza, mazliet uzsit pa to globusu, līdz tante (atsevišķs stāsts) sāk bez maz vai kliegt, ka nevajagot lūk lauzt, un mātei sāk stāstīt audzināšanas metodes
4) Zivtiņas akvārijā īpaši laimīgas neizskatījās

Nu ja. Tantes ar sirmiem matiem dabas muzejā ir atsevišķa paragrāfa vērtas. Sēž stūros, un _vēro_. Jebkāda maza novirze no, viņuprāt, iedomātām normām rezultējas kliedzienā un aizlieguma saukļu izteicienos. NEDRĪKST. NESPIEST. NEAIZTIKT. Tas ir tik bēdīgi.

Ceru gan, ka vienīgais attaisnojums ir mazais finansējums. Taču kaut kas ir jāmaina. Tuvākos 3 gadus uz turieni neiešu.