Neuzlādēts pleijeris un rītpēcpusdienas viskijs definēja
manu nakti, kad pilsēta pēkšņi pārvērtās*.
Es manīju savus klusos soļus, attālos kolēģus, riepu
švīkstus pret slapjsmilšaino asfaltu, vārtu un riteņa čīkstus. Vējš par sevi
atgādināja, iesviesdams vien pāris brāzmas kokos un krūmos, un arī manās ausīs,
kas jau ilgi par šo fenomenu bija jutis vien Dakša dziesmās. Vēl mazliet, un
būtu dzirdējis arī to, kā veidojas migla un kas notiek Laternu-Ēnu-Zemes
love&hate attiecību trijstūros**, taču – jau uz rīta pusi – ausis atslēdzās
un klusums iztukšojās. Tā piepildīšanas izmisīgā mēģinājumā sāku dziedāt pats, vēl ātrāk to pārtraucot. Viss. Koma. Bija skaisti, bet nākošajā dienā devos pirkt austiņas. Trokšņu
izolējošās.
*Es saku „pēkšņi”,
lai arī ko līdzīgu paredzēju jau vakarā, apjēdzis viskija un ne-pleijera
līdzatnestās nozīmes.
**Zeme turklāt pastāvīgi sūrojās par gaidāmo pavasari,
salīdzinot zāles augšanu ar nerimstošu niezi. Arī Laternas ar visai skeptisku
aci lūkojās uz arvien gaišākagrajiem rītiem. Starp šīm skeptiķēm notvertā Ēna
klusēja, neizlēmīgi šūpodamās starp mīļākajām, labi zinot atkarību no un
vienlaicīgi arī pārākumu pār tām. |